IG9A – Latvijas radioamatieri no Itālijas salas.

 

raksts domāts tiem, kam galīgi nav ko lasīt…

 

Ideja par ekspedīciju radās pērnā gada jūlijā, kad radioamatieris no Sicīlijas Fabio (IT9GSF) piedāvāja iespēju septembra beigās piedalīties pasaules prestižākajās radioteletaipa sacensībās CQ WW RTTY Contest no Lampeduzas salas Itālijā. Šī sala pēc  radioamatieru sacensību noteikumiem skaitās Āfrikas kontinentā. Par radiosakaru starp diviem kontinentiem ir lielāks punktu skaits. Tieši šā iemesla dēļ veiksmīgs starts radioamatieru sacensībās ir iespējams no teritorijām, kuras atrodas tuvu Eiropai vai Ziemeļamerikai, bet citā kontinentā. Atliek tikai izvēlēties…


Fabio ar LMT kreklu.

       Fabio ar savu lielo entuziasmu ir panācis, ka uz Lampeduzas salas, kas ir dabas rezervāts, atļauj uz sacensību laiku izvietot antenas. Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā būtu jāapraksta pati eksotiskā Lampeduza. Saliņa atrodas Vidusjūrā uz dienvidiem no Sicīlijas un ir daudz tuvāk Āfrikas krastiem nekā Eiropai. Tā ir 10 km gara saliņa un platākā vieta tai ir tikai 3 km. Pāri nelielam šaurumam, kuru var pārbrist dažās minūtēs, atrodas otra saliņa. Tulkojumā to sauc par Trušu saliņu. Kādreiz tur tādi ir bijuši, tagad palicis tikai nosaukums. No lielākām dzīvajām radībām retumis var sastapt tikai bruņurupučus. Salā dzīvo ap 2500 vietējo iedzīvotāju, bet sezonas laikā to apmeklē daudz tūristu. Galvenokārt lai peldētos un nirtu ar akvalangu Bruņurupuču līča siltajos ūdeņos. Saliņa senos laikos bijusi Vidusjūras pirātu paslēptuve.   Tā izskatās kā no jūras iznirusi klints ar plakanu virsu un pārklāta ar visai nabadzīgu zaļumu.  Viss tiek sargāts un saudzēts. Pat akmeni no pludmales nedrīkst aiznest, par ko brīdina daudzie plakāti.

Fabio iecienītākais darba veids ir tieši amatieru radioteletaips jeb saīsināti – RTTY. Zinot Latvijas amatieru aizraušanos, aktivitāti un augstos sasniegumus dažādās RTTY sacensībās, viņa piedāvājums bija izveidot kopīgu komandu un censties uzvarēt. CQ WW RTTY Contest dalībnieku skaits pārsniedz tūkstoti un uzvara ir cienījams sasniegums šajā jomā (bobslejā pa visu pasauli tikai kādi 300 var nobraukt pa trasi dzīvi palikuši). Uzaicinājums tika pieņemts, tā kā šāda iespēja nerodas tik bieži. Īsā laikā tika sasaukta pamatā vecā komanda no Kipras braucienu laikiem. Tika sadalīti savstarpējie pienākumi. Fabio no savas puses nodrošina antenas, elektrību un interneta pieslēgumu. Mūsu uzdevums bija sagatavot radio aparatūru, pastiprinātājus, datorus, RTTY modemus, programmu nodrošinājumu, kā arī neskaitāma daudzuma dažādu spraudņu, vadu, kabeļu – visām dzīves situācijām. Valērijs gādāja par pārtiku, Arvis par transportu, Jevgeņijs un Ģirts par visu tehniku un ekipējumu.

  

Arvis/YL2LY ... Kas te tam Fabio ir ? Kur ir alus kastes??

 

No Rīgas izbraucām sestdienas pēcpusdienā, lai otrdienas vakarā paspētu uz prāmi no Sicīlijas uz Lampeduzu. 3500 km garais piedzīvojums sākās jau Polijā, kad naktī ceļu bija aizšķērsojusi avarējusi smagā automašīna un nācās izvēlēties citu maršrutu cauri Polijai, tad kāds stingri iedzēris polis centās uzbrukt mūsu braucošajam busiņam, kā rezultātā viņš ar roku izšķaidīja labās puses sānu spoguli. Polijas tranzīts beidzās ar to, ka uz Vācijas robežas poļu muitnieki neparko negribēja ļaut Ģirtam pamest šo viesmīlīgo zemi, jo viņa pasē nav atzīmes par ierašanos Polijā. Pēc 3 stundu ilgas skaidrošanās, bagāžas pārbaudes un nervozēšanas mūs tomēr ielaida Eiropā. Pa Vāciju viss ritēja raiti līdz brīdim, kad nākošajā naktī pazuda busiņa gaismas… Ģeneratora remonts ievilkās līdz nākamās dienas pēcpusdienai un mūsu sapņi par saulaino salu un silto jūru jau sāka izplēnēt, jo nākamajās 30 stundās bija jāšķērso Alpi un visa Itālija ap 2000 km, pretējā gadījumā prāmis aizpeldēs bez mums. Turpinot ceļu, labais noskaņojums un optimisms atgriezās un jo ilgāk braucām, jo reālāks šķita mūsu sapnis, jau bijām sacerējušies par jauku laika pavadīšanu Sicīlijā – pēc mūsu aplēsēm vajadzētu atlikt stundām sešām līdz prāmja atiešanai, bet pāris stundu brauciena attālumā no Sicīlijas mums kalnos pārkarsa dzinējs un sāka niķoties starteris. Kad ceļmalā uzsākām startera remontu, uzreiz piebrauca avārijas dienests un policija. Policisti loti korekti pārbaudīja mūsu dokumentus, kaut ko savā starpā apspriedās un paziņoja savu verdiktu: “ceļu jūs turpināt nevarēsiet, jo Latvijā izdotās autovadītāju tiesības Itālijā nav derīgas, igauņu tiesības gan derot!!!!”. Protams sekoja mūsu tikpat korekti protesti, kamēr ceļu policisti tomēr sazinājās ar savu štābu un noskaidroja ka mums tomēr var atļaut turpināt ceļu. Laiks, protams, skrēja arvien ātrāk, arī remontdarbi tika pabeigti un nu jau bija jāsāk atkal steigties. Līdz pat ostai, no kuras jāpārceļas uz Sicīlijas salu, policisti mūs pavadīja ar ieslēgtām bākugunīm, laikam viņi paši nebija pārliecināt par mūsu spējām patstāvīgi pārvietoties. Sicīliju sasniedzām … nostumjot mūsu autobusiņu no prāmja, bet, kā to iedarbināt – mums jau amats bija rokā: jāsameklē tikai   “piepīpējamie” vadi un kāds sicīlietis ar darbojošos autiņu. Nu jau bijām diezgan lielā steigā – vēl jāšķērso visa Sicīlija, sazvanījāmies ar Fabio un devāmies tālāk. Pēc 4 stundu ilga ceļa pa naksnīgajiem Sicīlijas kalniem beidzot sasniedzām Agrigento ostu, kur mūs gaidīja Fabio ar savu automašīnu, kurā iekārtota radiostacija. Līdz prāmja atiešanai atlikusi tieši 1 stunda.

 

Jagene iet augšā...

Trešdienas rītā, tradicionāli izstumjot mūsu autobusu no prāmja, sasniedzām Lampeduzas salu. Sekoja īsa ekskursija pa saliņas ievērojamākajām vietām, iekārtošanās mūsu dzīvesvietā, maltīte tuvākajā kafejnīcā un ap pusdienas laiku jau bijām uz 60 m augstas, plakanas klints, kur jau piektdienas vakarā jābūt uzstādītiem 3 mastiem ar rotējošam antenām. Tikai piektdienas vidū Fabio atzinās, ka beidzot viņš ir noticējis, ka plānotais darba apjoms tiks pabeigts un sacensībās varēs startēt. Pēcpusdienā sākām darbināt līdzpaņemto aparatūru un datorus, izmēģināt antenas un interneta darbību, un pārbaudot visu ierīču darbību. Šoreiz nekādi nepatīkami pārsteigumi nenotika un viss it kā strādāja normāli. Varēja iet atpūsties, kā nekā līdz 48 stundu garo sacensību sākumam bija atlikušas tikai 3 stundas. Pirmajās 10 stundās Ģirts, no galvenās darba vietas nodibināja ap 900 radiosakariem, šāds temps bija nepieredzēts no mūsu pierastajiem Latvijas apstākļiem, kaut arī mājās lietojam nesalīdzināmi labāku tehniku un antenas. Sestdienas vakarā uznāca milzīga vētra ar pērkona negaisu un brāzmainu vēju, kas ir ļoti reta parādība šajos platuma grādos septembra beigās. Vētras laikā, protams, bija ļoti augsts trokšņu līmenis, kas zināmā mērā ietekmēja kopējo rezultātu. Svētdienas rīts jau atkal bija saulains un nekādi pārsteigumi vairs nenotika. Pēc 48 stundu darba mums – viena Itālijas un četru Latvijas amatieru sastāvošajai komandai ar signālu IG9A - bija 2850 radiosakari un 5.62 milj. punkti – tas ir ļoti tuvs rezultāts pasaules rekordam un viesa cerības par mūsu mērķa īstenošanos. Visvairāk mums interesēja kā klājas galvenajiem konkurentiem – amerikāņiem no Galapagu salām Dienvidamerikā HC8N un vāciešiem no Panamas Ziemeļamerikā HO1A. Vēlāk izrādījās, ka pēc pieteiktajiem rezultātiem, mūsējais ir labākais. Sekoja īsa atpūta un atkal pie darba. Viss ko bijām 3 dienās sabūvējuši tagad pēc iespējas ātrāk bija jānovāc, lai vismaz vienreiz apmeklētu slaveno Lampeduzas bruņurupuču pludmali, jo jau otrdienas rītā jādodas mājup. Ar šo uzdevumu tikām galā ātri un jau ap 15:00 plunčājamies siltajos Vidusjūras ūdeņos. Protams, atpakaļceļā tik raita braukšana neiznāca, ja nu jau nekur nebija jāsteidzas. Neiztikām arī bez sīkiem piedzīvojumiem, no kuriem nozīmīgākais bija mūsu autobusa dzinēja vaina un to vajadzēja atstāt Nirnbergas pievārtē un tālāko mājupceļu veikt ar satiksmes autobusu. Tā nu iznāca ka ilgais ceļš mājup ilga “tikai” sešas dienas.

  
Antenas

 

Dalībnieki šajā 2001. gada braucienā, kam tradicionāli finansiālo atbalstu deva LMT, bija Ģirts Būdis/YL2KL, Jevgeņijs Šahovs/YL2KA, Arvis Mikals/YL2LY un Valērijs Sincovs/YL3CW.

 

 YL-team 2002  IG9A and Fabio, MANY TNX to HIM

 

© YL2KF. 2002-03-04