IG9A Latvijas radioamatieri
no Itālijas salas.
raksts domāts tiem, kam galīgi nav ko lasīt
Ideja par ekspedīciju
radās pērnā gada jūlijā, kad radioamatieris no Sicīlijas Fabio (IT9GSF)
piedāvāja iespēju septembra beigās piedalīties pasaules prestižākajās
radioteletaipa sacensībās CQ WW RTTY Contest no Lampeduzas salas Itālijā. Šī
sala pēc radioamatieru sacensību noteikumiem skaitās Āfrikas kontinentā. Par radiosakaru starp diviem kontinentiem ir lielāks punktu skaits. Tieši
šā iemesla dēļ veiksmīgs starts radioamatieru sacensībās ir iespējams no
teritorijām, kuras atrodas tuvu Eiropai vai Ziemeļamerikai, bet citā
kontinentā. Atliek tikai izvēlēties
Fabio ar savu lielo entuziasmu ir panācis, ka uz Lampeduzas salas, kas ir dabas
rezervāts, atļauj uz sacensību laiku izvietot antenas. Mazliet aizsteidzoties
notikumiem priekšā būtu jāapraksta pati eksotiskā Lampeduza. Saliņa atrodas
Vidusjūrā uz dienvidiem no Sicīlijas un ir daudz tuvāk Āfrikas krastiem nekā
Eiropai. Tā ir 10 km gara saliņa un platākā
vieta tai ir tikai 3 km. Pāri nelielam šaurumam, kuru var pārbrist dažās
minūtēs, atrodas otra saliņa. Tulkojumā to sauc par Trušu saliņu. Kādreiz tur
tādi ir bijuši, tagad palicis tikai nosaukums. No lielākām dzīvajām radībām
retumis var sastapt tikai bruņurupučus. Salā dzīvo ap 2500 vietējo iedzīvotāju,
bet sezonas laikā to apmeklē daudz tūristu. Galvenokārt lai peldētos un nirtu
ar akvalangu Bruņurupuču līča siltajos ūdeņos. Saliņa senos laikos bijusi
Vidusjūras pirātu paslēptuve. Tā izskatās kā no jūras iznirusi klints ar
plakanu virsu un pārklāta ar visai nabadzīgu zaļumu. Viss tiek sargāts un
saudzēts. Pat akmeni no pludmales nedrīkst aiznest, par ko brīdina daudzie
plakāti.
Fabio iecienītākais darba veids ir tieši amatieru radioteletaips jeb
saīsināti RTTY. Zinot Latvijas amatieru aizraušanos, aktivitāti un augstos
sasniegumus dažādās RTTY sacensībās, viņa piedāvājums bija izveidot kopīgu
komandu un censties uzvarēt. CQ WW RTTY Contest dalībnieku skaits pārsniedz
tūkstoti un uzvara ir cienījams sasniegums šajā jomā (bobslejā pa visu pasauli
tikai kādi 300 var nobraukt pa trasi dzīvi palikuši). Uzaicinājums tika
pieņemts, tā kā šāda iespēja nerodas tik bieži. Īsā laikā tika sasaukta pamatā
vecā komanda no Kipras braucienu laikiem. Tika sadalīti savstarpējie pienākumi.
Fabio no savas puses nodrošina antenas, elektrību un interneta pieslēgumu. Mūsu
uzdevums bija sagatavot radio aparatūru, pastiprinātājus, datorus, RTTY
modemus, programmu nodrošinājumu, kā arī neskaitāma daudzuma dažādu spraudņu,
vadu, kabeļu visām dzīves situācijām. Valērijs gādāja par pārtiku, Arvis par
transportu, Jevgeņijs un Ģirts par visu tehniku un ekipējumu.
No Rīgas izbraucām
sestdienas pēcpusdienā, lai otrdienas vakarā paspētu uz prāmi no Sicīlijas uz
Lampeduzu. 3500 km garais piedzīvojums sākās jau Polijā, kad naktī ceļu bija
aizšķērsojusi avarējusi smagā automašīna un nācās izvēlēties citu maršrutu
cauri Polijai, tad kāds stingri iedzēris polis centās uzbrukt mūsu braucošajam
busiņam, kā rezultātā viņš ar roku izšķaidīja labās puses sānu spoguli. Polijas
tranzīts beidzās ar to, ka uz Vācijas robežas poļu muitnieki neparko negribēja
ļaut Ģirtam pamest šo viesmīlīgo zemi, jo viņa pasē nav atzīmes par ierašanos
Polijā. Pēc 3 stundu ilgas skaidrošanās, bagāžas pārbaudes un nervozēšanas mūs
tomēr ielaida Eiropā. Pa Vāciju viss ritēja raiti līdz brīdim, kad nākošajā
naktī pazuda busiņa gaismas
Ģeneratora remonts ievilkās līdz nākamās dienas
pēcpusdienai un mūsu sapņi par saulaino salu un silto jūru jau sāka izplēnēt,
jo nākamajās 30 stundās bija jāšķērso Alpi un visa Itālija ap 2000 km, pretējā
gadījumā prāmis aizpeldēs bez mums. Turpinot ceļu, labais noskaņojums un
optimisms atgriezās un jo ilgāk braucām, jo reālāks šķita mūsu sapnis, jau
bijām sacerējušies par jauku laika pavadīšanu Sicīlijā pēc mūsu aplēsēm
vajadzētu atlikt stundām sešām līdz prāmja atiešanai, bet pāris stundu
brauciena attālumā no Sicīlijas mums kalnos pārkarsa dzinējs un sāka niķoties
starteris. Kad ceļmalā uzsākām startera remontu, uzreiz piebrauca avārijas
dienests un policija. Policisti loti korekti pārbaudīja mūsu dokumentus, kaut
ko savā starpā apspriedās un paziņoja savu verdiktu: ceļu jūs turpināt
nevarēsiet, jo Latvijā izdotās autovadītāju tiesības Itālijā nav derīgas, igauņu
tiesības gan derot!!!!. Protams sekoja mūsu tikpat korekti protesti, kamēr
ceļu policisti tomēr sazinājās ar savu štābu un noskaidroja ka mums tomēr var
atļaut turpināt ceļu. Laiks, protams, skrēja arvien ātrāk, arī remontdarbi tika
pabeigti un nu jau bija jāsāk atkal steigties. Līdz pat ostai, no kuras
jāpārceļas uz Sicīlijas salu, policisti mūs pavadīja ar ieslēgtām bākugunīm,
laikam viņi paši nebija pārliecināt par mūsu spējām patstāvīgi pārvietoties.
Sicīliju sasniedzām
nostumjot mūsu autobusiņu no prāmja, bet, kā to
iedarbināt mums jau amats bija rokā: jāsameklē tikai piepīpējamie
vadi un kāds sicīlietis ar darbojošos autiņu. Nu jau bijām diezgan lielā steigā
vēl jāšķērso visa Sicīlija, sazvanījāmies ar Fabio un devāmies tālāk. Pēc 4 stundu
ilga ceļa pa naksnīgajiem Sicīlijas kalniem beidzot sasniedzām Agrigento ostu,
kur mūs gaidīja Fabio ar savu automašīnu, kurā iekārtota radiostacija. Līdz prāmja atiešanai atlikusi tieši 1 stunda.
Trešdienas rītā, tradicionāli izstumjot mūsu
autobusu no prāmja, sasniedzām Lampeduzas salu. Sekoja īsa ekskursija pa
saliņas ievērojamākajām vietām, iekārtošanās mūsu dzīvesvietā, maltīte tuvākajā
kafejnīcā un ap pusdienas laiku jau bijām uz 60 m augstas, plakanas klints, kur
jau piektdienas vakarā jābūt uzstādītiem 3 mastiem ar rotējošam antenām. Tikai
piektdienas vidū Fabio atzinās, ka beidzot viņš ir noticējis, ka plānotais
darba apjoms tiks pabeigts un sacensībās varēs startēt. Pēcpusdienā sākām
darbināt līdzpaņemto aparatūru un datorus, izmēģināt antenas un interneta
darbību, un pārbaudot visu ierīču darbību. Šoreiz nekādi nepatīkami pārsteigumi
nenotika un viss it kā strādāja normāli. Varēja iet atpūsties, kā nekā līdz 48
stundu garo sacensību sākumam bija atlikušas tikai 3 stundas. Pirmajās 10
stundās Ģirts, no galvenās darba vietas nodibināja ap 900 radiosakariem, šāds
temps bija nepieredzēts no mūsu pierastajiem Latvijas apstākļiem, kaut arī
mājās lietojam nesalīdzināmi labāku tehniku un antenas. Sestdienas vakarā
uznāca milzīga vētra ar pērkona negaisu un brāzmainu vēju, kas ir ļoti reta
parādība šajos platuma grādos septembra beigās. Vētras laikā, protams, bija
ļoti augsts trokšņu līmenis, kas zināmā mērā ietekmēja kopējo rezultātu. Svētdienas
rīts jau atkal bija saulains un nekādi pārsteigumi vairs nenotika. Pēc 48
stundu darba mums viena Itālijas un četru Latvijas amatieru sastāvošajai
komandai ar signālu IG9A - bija 2850 radiosakari un 5.62 milj. punkti tas ir
ļoti tuvs rezultāts pasaules rekordam un viesa cerības par mūsu mērķa
īstenošanos. Visvairāk mums interesēja kā klājas galvenajiem konkurentiem
amerikāņiem no Galapagu salām Dienvidamerikā HC8N un vāciešiem no Panamas
Ziemeļamerikā HO1A. Vēlāk izrādījās, ka pēc pieteiktajiem rezultātiem, mūsējais
ir labākais. Sekoja īsa atpūta un atkal pie darba. Viss ko bijām 3 dienās
sabūvējuši tagad pēc iespējas ātrāk bija jānovāc, lai vismaz vienreiz apmeklētu
slaveno Lampeduzas bruņurupuču pludmali, jo jau otrdienas rītā jādodas mājup. Ar
šo uzdevumu tikām galā ātri un jau ap 15:00 plunčājamies siltajos Vidusjūras
ūdeņos. Protams, atpakaļceļā tik raita braukšana neiznāca, ja nu jau nekur
nebija jāsteidzas. Neiztikām arī bez sīkiem piedzīvojumiem, no kuriem
nozīmīgākais bija mūsu autobusa dzinēja vaina un to vajadzēja atstāt Nirnbergas
pievārtē un tālāko mājupceļu veikt ar satiksmes autobusu. Tā nu iznāca ka
ilgais ceļš mājup ilga tikai sešas dienas.
Dalībnieki šajā 2001. gada braucienā, kam tradicionāli finansiālo atbalstu
deva LMT, bija Ģirts Būdis/YL2KL, Jevgeņijs Šahovs/YL2KA, Arvis Mikals/YL2LY un
Valērijs Sincovs/YL3CW.
© YL2KF. 2002-03-04